Rūpniecisko izejvielu uzglabāšanas un apgrozījuma jomā IBC kā standartizētus vidēja lieluma{0}}beramkravu konteinerus plaši izmanto. Šajā rakstā tiks sistemātiski izklāstīti galvenie IBC apsvērumi izejvielu uzglabāšanā, sākot no zinātniskā pamatprincipa par materiālu saderību. Diskusija notiks loģiskā secībā no mikro līdz makro, sākot ar konteinera un materiāla mijiedarbības molekulāro līmeni un pakāpeniski izvēršoties līdz lielākam mērogam, piemēram, konteinera struktūrai, darbības procedūrām un vides pielāgošanās spējai. "IBC" pamatjēdziens tiks izskaidrots, sadalot to funkcionālos moduļos, uzskatot to par uzglabāšanas vienību, kas sastāv no vairākām apakšsistēmām, kas darbojas kopīgi, nevis kā vienkāršs veselums.
Klusais dialogs molekulārā līmenī: materiālu saderības pamats
Jebkuras izejmateriālu uzglabāšanas darbības sākumpunkts nav konteinera izmērs vai cena, bet gan uzglabāšanas vides (konteinera materiāla) un uzglabātā materiāla mijiedarbība molekulārā līmenī,{0}}tas ir, materiālu saderība. Šis ir augstas kvalitātes-ceļš, kas nosaka uzglabāšanas drošību un efektivitāti, kā arī vissvarīgākā aizsardzības līnija.
IBC iekšējais apvalks (slānis, kas ir tiešā saskarē ar materiālu) parasti ir izgatavots no polimēriem, piemēram, augsta -blīvuma polietilēna. Šie polimērmateriāli nav pilnīgi inerti. Dažādas ķīmiskās izejvielas, atkarībā no to polaritātes, skābuma, sārmainības, oksidējošām īpašībām un īpašajiem šķīdinātājiem vai aktīvajām sastāvdaļām, kuras tās satur, var mijiedarboties ar plastmasas starpliku vairākos veidos. Tie galvenokārt ietver: caurlaidību (mazas molekulas lēnām iet caur plastmasas matricu), pietūkumu (plastmasa izplešas pēc šķidruma absorbcijas, izraisot struktūras stiprības samazināšanos), ekstrakciju (materiāls izšķīdina plastifikatorus vai stabilizatorus no plastmasas) un ķīmisko koroziju (neatgriezeniskas ķīmiskas reakcijas, kas izraisa materiāla degradāciju).
Saderības novērtēšana ir stingrs zinātnisks process. Tam nepieciešami visaptveroši materiāla ķīmiskās drošības dati, salīdzinājums ar plastmasas ķīmiskās izturības diagrammām un verifikācija, ja nepieciešams, veicot ilgtermiņa iegremdēšanas eksperimentus. Šī mikroskopiskā "dialoga" ignorēšana var izraisīt tvertnes izturības zudumu, materiāla piesārņojumu vai noplūdi, un sekas var izpausties makroskopiskā līmenī.
